Kad pienāk autobuss…

Sveicināts novadniek!

Jau 19. gadsimtā , autobūves uzplaukuma laikā, inženieri aizdomājās, ka būtu nepieciešams tāds verķis ar kuru varētu pārvietot lielāku cilvēku skaitu.     Vilcieni un kuģi jau bija izmēģināti, bet tie nebija pierunājami pārvietoties pa zemes ceļiem bez papildus sagatavošanās. Attīstoties autobusu ražošanai, attīstījās arī sabiedriskā transporta pārvadājumi. Kā viena no komponentēm bija arī autobusu pieturas un autoostas. Autoostas skan lepni – laikam jau tomēr kuģinieki nav atmetuši cerības piestāt arī sauszemes ostās. 🙂

    Viens no šādiem kuģinieku sapņiem atrodas arī Alojā. Ziedu laikos tur aktīvi darbojās gan ar cilvēku pārvadājumiem saistītas aktivitātes , gan tirdzniecība vēlākajos laikos. Vieta dzīvoja savu dzīvi līdz izrādījās lieka ne tikai kuģiniekiem, bet arī pašiem izmantotājiem – sabiedriskā transporta firmām. Biļešu pārdošana kļuva iespējama jau autobusos, arī maršruti un cilvēki, kas brauca, palika mazāk. Tā nu Alojā arī slavenā ( kaut vai ar atklāšanas kuriozu par to, ka Alojas autoosta ziņās tika nodēvēta par Elejas autoostu) kļuva arvien tukšāka. Līdz kļuva lieka. Autobusu kustība joprojām notika, bet tā vairāk atgādināja tādu caurskrejošu pasākumu.

   Tad nu 4 mēnešus mēnešus atpakaļ, domes visizcilākais vadītājs nolēma, ka Alojā vēl pietrūkst kādu domei piederošu graustu, par kā labsajūtu varētu no domes budžeta patērēties. Gan jau pietuvinātām firmām būtu ko darīt un varētu visādus iedomu gaisa dārzus celt. Tā sakot – darba savējiem būtu gana!

   Autoostas īpašnieks, uzzinot, ka arī dome interesējas par autoostas iegādi un, cik zināms, tad arī kādi uzņēmēji bija izteikuši domu šo ēku pirkt, uzrīkoja izsoli.  Tā vietā, lai izsvērtu kārtīgi un apdomātu šo lietu, viss tika darīts steidzamības kārtā! Sajūta tāda, ka kādam ļooti vajadzēja, lai dome šo ēku un laukumu nopērk. No visa tā jandāliņa palikusi prātā viena epizode, kuru eksotisku padarīja domas gigants un neaizvietojamais vietnieks. Diskutējot par to cik lietderīgi domei iegādāties šo ēku, vietnieks uzsvēra, ka viņš atbalsot domes lēmumu, jo citādi šo ēku iegādāsies uzņēmējs, kurš (cik sapratu no vietnieka teiktā – bija jau zināms kāds kandidāts) noteikti visam īpašumam apvilks apkārt sētu un ierīkos ēkā mājdzīvnieku kautuvi. Izklausās traki – vai ne? Mētāsies visādi asiņaini kautķermeņi pa asfaltēto laukumu, dienām no kautuves atskanēs šaušalīgas dzīvnieku izdotas  skaņas. Tas nekas, ka šim vietniekam ir sveši tādi dokumenti kā pilsētas teritoriālais plānojums vai  citi noteikumi. Pēc šiem dokumentiem ne kautuve, ne autoserviss (kā izskanēja arī viens no argumentiem) ar degošām riepu kaudzēm šeit nav iespējams nemaz ierīkot. Pilnā mērā sevi pierādīja arī domes vadītājs, kurš tikai vārdos ir gatavs atbalstīt uzņēmējdarbību (sev pietuvināto jau atbalsta gan)! Kā ļoti svarīgs arguments tika likts priekšā fakts, ka domei noteikti vajadzīgs asfaltēts laukums, kura tik ļoti pietrūks lai veiksmīgi varētu notikt lieli pasākumi Alojā. Mani gan māc šaubas vai tās neizskatās pēc dzīrēm mēra (nejaukt ar domes vadītāju, lai gan arī šāds vārda traktējums būtu vietā!) laikā! Vai tiešām Aloja ir tik ļoti pārslogota ar transporta plūsmu, ka esošās ielas pietrūktu transporta novietošanai, ka jātērē deviņi tūkstoši un pēc aplēsēm katru gadu vēl 20 tūkstoši EUR uzturēšanai, lai iegādāto autoostu, kuras laukums domei vajadzīgs labi ja reizi 2 gados? Prātā ienāk epohālais gadījums ar asfalta liešanu skolas parkā, lai tur nu notiktu grandiozi pasākumi gandrīz katru nedēļas nogali. Izrādās, ka tas bija vajadzīgs, lai varētu palielīties ZZS priekšā, rīkojot partijas pasākumu Alojā. Cik pasākumu parkā ir noticis?

    Lemjot par autoostas iegādi netika pieļauta doma, ka kāds uzņēmīgs cilvēks varētu šo ēku iegādāties un šo vietu sakārtot. Tika uzburtas šaušalīgas ainiņas par to, kas tik tur viss notiks, ja domei tā ēka nepiederēs. Īsāk sakot – viss tika norullēts un dome nu ir īpašniece autoostai ar asfaltēto laukumu. Par nieka gandrīz 9000 EUR tā tika iegādāta. Labi, nopirkām šo ēku! Parasti ja kādu lietu pērk- tad to pērk ar ļoti lielu vajadzību. Izrādās, ka ne lopiņu mīļotājam un aizstāvim, ne dižajam domātājam vēl pagaidām nav ideju par ēkas pielietojumu. Tika rosināts ( jau pēc nopirkšanas ) dibināt darba grupiņu (cik ļoti šis nosaukums jau asociējas ar kaut ko no seksa rotaļām) , kura tad nu ģenerēs gaišās nākotnes vīziju. Zinot šo darba grupiņu darbošanos un gala rezultāta neesamību ( jau nojucis šo sadibināto  “grupņiku” skaits un iemesls), nerodas pārliecība, ka tas būs kaut kas saprātīgs. Ak jā – viens “grupņiks” savulaik bija radīts bijušās Lattelekom ēkas gaišajai vīzijai. Pagaidām arī šī veidojuma darbs ir neauglīgs!

   Mazai atkāpītei – lai pieņemtu domes budžetu, nācās nogriezt sociālā budžeta līdzekļus, kas veidoja  60000 EUR. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka šī gada laikā nauda būtu jāatgriež tur atpakaļ. Labi zinot šo nebūt ne iepriecinošo faktu, domes sēdē nobalsoja par autoostas pirkšanu. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē , ka jau trūkstošajiem 60 tūkstošiem pieplusojas klāt vēl 9000 EUR. Lai būtu jautrāka matemātika – arī par pieminekļa epopeju valstij no pašvaldības bija jāaizskaita 11000 EUR. Tas nozīmē, ka neesošajiem 60 pieplusojas klāt vēl 20 tūkstoši EUR. Pēc matemātikas likumiem – saskaitot divus negatīvus skaitļus iegūst pozitīvu rezultātu! Acīmredzot, pēc šādas matemātikas dzīvo patreizējā domes vadība. Žēl, ka finanšu pasaulē tā tās lietas nenotiek. Budžeta bedre jau ir 80000 EUR. Un pagaidām nav plāna kā to aizbērt. Tiek plānota nekustāmo īpašumu (tai skaitā -cirsmu) pārdošana, lai šo bedri nosegtu. Es esmu kategoriski pret šādu līdzekļu izlietojumu un nepiekritīšu līdzekļu novirzīšanai kārtējām muļķībām.

    Lasītājam , iespējams, rodas jautājums, Ja nav naudas – tad kur tā rodas šādiem ekstra tēriņiem? Lieta vienkārša! Nauda jau kontā ir – tikai tā bija paredzēta (to sauc par budžeta plānošanu) citiem mērķiem. Šobrīd ir tā, ka par autoostu un pieminekli visvairāk ir samaksājuši staicelieši, tad braslavieši un secīgi Brīvzemnieki un Aloja noslēdz sarakstu. Jo naudu pirkšanai paņēma no tās pozīcijas, kas bija paredzēta dzīvokļu remontiem un dažādām saimnieciskām vajadzībā pārvaldēs. Līdz ar to – dažu cilvēku murgi tika apmaksāti no novada iedzīvotāju kabatas.

Nek īp

    Apkopojot visu uzrakstīto nākas atzīt, ka novada iedzīvotāju intereses ar pieminekļa un autoostas izdevumu apmaksu nekādi nav aizstāvētas un tas noticis šaura loka cilvēku vajadzību apmierināšanai.

    Ak jā, gribējās vēl piebilst! Lasot atsauksmes un komentārus no iepriekšējiem blogiem, nākas secināt, ka ir cilvēki, kam ļoti izteikti ģenētiski pārmantojas dažās lietas. Tā nu uzzināju, ka man tika piedēvēta atbilstība izteicienam “Common sense is not so common” , kuru atklājis Voltērs jau tālajā 1764.gadā savā darbā “Dictionnaire Philosophique”. Tas jau izklausījās pēc diagnozes. Laikam jau stipras radniecīgas saites izpaužas arī mūsu novada domas giganta izteicienos, kurš šad tad atļaujas uzstādīt medicīniskas diagnozes publiski. Nākošais solis būtu pamācīt mani un pārējos lasītājus, kā stūrēt kravas mašīnu?! Lai izdodas, es ātri mācos! 😉

 

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Time limit is exhausted. Please reload the CAPTCHA.

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.